Latvijai 92.!

18. novembris jeb Latvijas dzimšanas diena tika nosvinēta četros piegājienos. Pirmais 3dien 17. novembrī skolā bija mazs koncertiņš ar teātra aktrisi, ģitāristu, pianistu un Māras Zālītes tekstiem. Atšķirībā no citiem man pat ļoti patika, un ja līdz tam svētku noskaņa nebija jūtama, tad ar to brīdi viņa parādījās. Pēc koncerta devos mājās un gatavojos sengaidītajiem pasākumiem (diviem). 8) Otrais 17:30 ar mandarīniem un vīnogām somā, Martu un Annu netālu līdzās devāmies uz Plāci, kur klausījāmies un skatījāmies Straupes novada kolektīvu priekšnesumus. Vislabākā deja, manuprāt, bija vidējā vecuma deju kolektīvam, kur ar cepurēm atdarināja ratu riteņus - ļoti interesanti izskatījās. Vislabākā dziesma jeb dziesmas bija tās, kuras dziedāja omas - man pa visu seju bija liels smaids, atgādināja manu omu. :) Visbriesmīgākais tērps - baltās, garās pieguļošās kleitas - meitenes es jūsu vietā protestētu pret viņām. ;) Koncerts būtu izdevies par visiem 100%, ja vien būtu atrasti labāki pasākuma vadītāji - runāja viņi tā, it kā tajā brīdī labprātāk atrastos kaut kur citur, bezpersoniski un vienmuļi. Pēc koncerta nolēmām braukt pie Artas ar viņas vecākiem, bet līdz tam, kad beidzot izkustējāmies pagāja savas 30 min. Bet man vismaz bija jautri, jo Pīčuks (Artas mazais brālis) ar savu neizsmeļamo enerģiju mēģināja man uzbrukt, līdz ieskrēja ar pieri sienā, bet pēc pāris minūtēm jau atkal bija ierindā. :D Trešais Kad nu beidzot bijām mājās, pulkstenis rādīja, ka līdz ballei atlicis ļoti maz laika (mazāk par pusstundu, ja nemaldos). Bet vai mēs steidzāmies? Protams, ka nē.! Kamēr Arta izmazgāja matus, kamēr saģērbāmies, kamēr paēdām ( kur nu bez ēšanas), kamēr izdarījām vairs nezinu ko, pagāja ilgs laiks. Pēc vairāk kā 1,5h nokavēšanās arī mēs beidzot nonācām ballē. Un izrādijās, ka neko nebijām nokavējušas. Deju grīda bija kā izmirusi. :( Tāpēc kādu laiku sēdējām pie galdiņiem, meitenes ieēda, patarkšķējām ar citiem Straupītes ļaudīm, UN tad jau beidzot sākās arī sen gaidītās dejas. Un tā kā biju ieradusies, lai kārtīgi izdancātos, tad nekaunējos pati aicināt puišus uz deju. 8) Beigu beigās pateicoties Ritvaram, iemācījos puslīdz normāli dejot, jo neskatoties uz to, ka dejot man gribās pat ļoti, ļoti, esmu tik pat dejot spējīga kā bluķis. :D Pa vidu ballei notika arī dažādas spēles, kā hokejs ar 40 cm garām nūjām - šajā es piedalījos, cerams citi izbaudīja, to kā meitenes ar kleitām un augstpapēdenēm dibenus atšāvušas dzenāja jeb mēģināja dzenāt ripu (bumbiņu), cita bija, kurā meitenēm pie kājas piesēja zivtiņas, un dejojot jāmēģina pretiniekiem tās atņemt - šajā spēlē mēs ar Ritvaru dabūjām pa čupačupam, jo izrādījās, ka viņš ir visašākais un vislabākais čiepējs. 8) :D Ašāk par ašu pietuvojas pulktens divi, un balle beidzās, lai arī biju dejojusi gandrīz visu laiku, kājas nebija piekusušas, par ko arī prieks. Saspiežoties piecām ļoti mazas mašīnītes aizmugurējajā sēdekli nokļuvām mājās. Mierīgā garā iegājām dušiņā un sākām skatīties filmu Kick ass latviskajā tulkojumā - tulkotāji pacentušies :D.! Tad mūsu bariņam (es, Arta, Marta, Anna) piepulcējās Lelde, Krišs un Ritvars, a kur Arvīds??? :D Turpinājām skatīties filmu kopā, Kriša atlūza pirmais (nepagāja pat 10 min) un ieņēma lielāko daļu piepūšamā madrača, Arta arī sāka pagurt, viņai sekoja Anna. Filmas beigās negulējām vairs tikai trīs cilvēki. Pa vidu dabūju paskatīties arī dažādus galdnieku darbus. 8) Zināšu, kur tagad pie tādiem tikt. Marta arī devās gulēt. Galu galā iesākām skatīties arī Sūkli Bobu, kuru nekad nebiju redzējusi, ļoti smieklīga multenīte. Kad nu likās, ka miegs beidzot arī mūs ir pieveicis, gāju izslēgt projektoru, kas protams notika ļoti ilgi, jo nevarēju atrast off pogu. Bet kad nu tas bija izdarīts, bija laiks iekārtoties uz gulēšanu, kas bija ļoti sarežģīti, jo Kriša bija atvēlējis ļoti mazu vietu. Bet patiesībā, pateicoties tam, neatsalu, jo sanāca mīļi un jauki saspiesties. Lai nu kā miegs bija nācis, pēkšņi viņš bija aizceļojis pie kāda cita. :( Tāpēc varēju ieklausīties citu šņākšaņā, runāšana un murmināšanā. :D Līdz pat rītam neiemigu uz nevienu sekundi. Diezgan nožēlojami. Bijām plānojušas 7:55 braukt mājās, bet šo autobusu nokavējām, tāpēc taisījāmies uz autobusu 9:03, Arta mūs aizveda, bet pati aizbrauca atpakaļ mājās, tomēr pēc 20 min atgriezās, jo šāds autobuss todien nekursēja. Pa to laiku māsa Anna izpaudās ar savu gudrību visādos veidos. :D Atgriežoties Artas mājā pārējie jau bija pazuduši. Mēs noskatījāmies Sūkli Bobu līdz galam, un iesākām Piezīmjugrāmatiņu. Pa to laiku Arta jau bija aizdevusies uz Rīgu. Es savukārt beidzot sagaidīju miegu un iemigu uz kādu stundu, pamostoties: mm. es laikam atlūzu. Marta: Jap, tu krāci.! :D Dažādu notikumu rezultātā, uz Cēsīm devāmies ar Artas mammu, nevis autobusu. :) Beidzot nonākot Cēsīs mani jau gaidīja eskorts uz svinībām ar ģimeni. Ceturtais Mamma bija parūpējusies par gardām pusdienām, bet es tās nespēju pilnībā izbaudīt, jo miega dēļ knapi varēju jau saskatīt savu šķīvi. Tāpēc devos uz augšstavu pagulēt. Aizmigu uzreiz kā apgūlos. Pēc kāda laika mani modināja, lai varētu uztaisīt kopējo foto, bet šķiet, ka nebiju pamodināma. Piecēlos vienīgi uz to brīdi, lai no mājas nokļūtu uz dzīvokli, kur atkal iemigu. :) Pēc deviņiem noskatījos Rūdolfa mantojumu, bet šķiet, ka filma mani pievīla. Manuprāt, diezgan bezjēdzīga. Tad nu cerams svinības bija kārtīgas. Hip hip urā Latvijai.! :)