Olimp

Saspringtākais laiks aiz muguras. Ķīmijas un fizikas olimpiādes pievarētas. Rezultāti attiecīgi 3. un 2. vieta. Vairs tikai atliek matemātika, kura ir pēc kādām 2 nedēļām. Ir tik labi neko nedarīt. :) p.s. ir vēlme aizbraukt uz kādu basketbola spēli.

27. janvāris

Šis ieraksts top dažādu iemeslu dēļ. Pirmkārt, liels liels paldies tiem, kas mani jau apsveica un vēl sveiks šajos svētkos. Otrkārt, rakstu, jo gribu pateikt, ka man ir foršākie draugi, šodien dabūju 2 saldējumus - uzdāvināja (ņammmii) un tikai viņu dēļ šodien tiks atzīmēta mana vārda diena. Treškārt, Cēsis šodien ir ļoti populāra pilsēta saistībā ar nodegušo veikalu Globuss. BET neviens laikam nezina, ka dega arī baznīca. Ceturtkārt, vēl jo projām ir sasodīti AUKSTS, lai gan varbūt tagad šeit Cēsīs ir par grādu siltāks trešajā punktā minēto faktu dēļ. Piektkārt, rīt ķīmijas, bet parīt fizikas olimpiāde, tāpēc viss brīvais laiks tiek veltīts šīm divām mācībām. Sestkārt, gribu ātrāk vasaru un brīvlaiku. Septītkārt, sveicu visas pārējās Ilze, Ildzes un Izoldes.

svētdiena

Jau iepriekš atvainojos cilvēkiem, kam ziema ir mīļākais gadalaiks. Tātad vēlējos pateikt, ka ienīstu šo ziemu, kad ārā ir vairāk nekā -20 grādi. Vispār nav man nekādas vēlēšanās doties laukā no siltas istabas, jo jau iepriekš zinu, ka atsalšu. Šodien bija viena no tām. Treniņplānā rakstīts - 2h slēpošana. Ārā mīnuss 22 un tas nozīmē tikai 2 ellīgas stundiņas uz slēpēm. Satuntuļojos - 2 bikses, 2 krekli, 1 jaka ar ko parasti slēpoju + ziemas jaka ar ko parasti staigāju ikdienā, vienas zeķes līdz celim + vilnas zeķes, cepure, dūraiņi + lielie dūraiņi. rezultātā gandrīz vai nespēju pakustēties. Uzkāpju uz slēpēm, pēc metra saprotu, ka slīdamība ir 0! Super super super! Diena vnk izdevusies. Treniņš tika saīsināts uz 1h, nobraukti tika kādi 7,5 km. Pēc aptuveni viena apļa skropstas tā sasalst, ka gandrīz neko nevar redzēt. Super.! Beigās atmetu cerību normālai slēpošanai un turpināju varētu teikt, ka iet uz priekšu nevis slēpot. Tāpēc nevajaga dusmoties uz mani, ka man riebjas ziema, lai gan tad, kad vasarā būs ellīgi karsts gan jau to pašu teikšu par vasaru. Bet pašlaik gribu to nolādēti silto laiku.

Madonas kauss 2010.

Laiks: 16.-17. janvāris Vieta: Madona, Smecersils 1.diena Auksta, bet saulaina. Jau braucot uz sacensībām paspēju atsaldēt savas kājas, bet pateicoties busa sildītājam viņas pirms starta tika atkausētas. Nedaudz paskraidīju, palēkāju un kāpu uz slēpēm. Slīdamība bija ļoti laba, vismaz pirms starta tā likās. Atskan signāls un dodos distancē. Ak, jā jāpiemin, ka pirmo reizi startēju S-18 grupā - sajutos nedaudz veca. Viss bija labi līdz 4.punktam, kad blondums izlauzās uz āru un un pārmāca loģiskumu. Tad nu sanāca uztaisīt "nelielu" kļūdiņu, bet pēc tam jau viss atkal bija normāli. Finišēju un ieguvu 3. vietu. Visas neveiksmes tika norakstītas uz to, ka tās bija tikai pirmās sacensības šajā ziemā un nekas labs tā pat nebija gaidāms. 2.diena Lai arī nebiju īpaši iespringusi uz rezultātu, liku lielas cerības tieši uz otro dienu. Tā pat, kā iepriekš, diena auksta, bet saulaina. Visas neveiksmes sākās jau ar to, ka pa ceļam uz Madonu mūs noķēra policists par ātruma pārsniegšanu, bet beigās tikām cauri tikai ar brīdinājumu. Atkal slēpes pie kājām, nūjas rokās un uz startu. Sākums vienkārši ideāls, bet tad atkal saprāts pazuda un sākās jautrība. Vispirms jau dabūju sļūkt uz dibena lejā pa snovborda trasi - ekstrēms pasākums. Rezultātā sāpošs un atsalis dibens. Pēc tam Ilze sajauca distances virzienu. Bet protams to viņa saprata tikai pēc tam, kad bija jau savākusi 3 punktus. Bet līdz tam arī nebija garlaicīgi. Sanāca braukt lejā pa stāvu šauru un krūmiem aizaugušu špūri. Tad nu sadūšojos un lidoju lejā - jāatzīst, ka vienīgi krūmu puduris un cieta kupena spēja mani apstādināt. Piezemējos ar seju uz leju, atsitu degunu un asinīm labpatika gāzties pa manu degunu ārā. Tā nu es tur tupēju un asiņoju, liku sniegu pie deguna un mēģināju to strūklu apstādināt. Tad nu piebrauca mans glābējs Imis un aizdeva savu salvetīti. Protams, neizpalika jautājums - vai tev viss kārtībā. Turpināju sēdēt un teicu, ka būs labi un lai viņš turpina slēpot. Beidzot piecēlos, notīriju seju ar sniegu, noņēmu slēpes un turpināju ceļu lejup no kalna ar kājām, atstājot aiz sevis pleķi ar asinīm. Tikusi lejā atkal pieliku slēpes un nolēmu turpināt distanci. Protams, pēc diviem punktiem man nāca atklāsme, ka esmu veikusi daļu distances nepareizajā virzienā, un, ka tur kur vēlos lejā, man patiesībā bija jābrauc augšā. Tas nebija patīkami, bet nu saņēmos un pabeidzu distanci, paņemot visus punktus pareizajā secībā. Rezultātā, ieliekta nūja un nedaudz uzpampis deguns. Man par brīnumu biju 4. vietā, bet kopvērtējumā 3. Tad nu sanāca gaidīt apbalvošanu, kura nesākās laikā, tāpēc pamatīgi atsalu. Mājupceļā jutos iztukšota, uznāca pamatīgs besis līdzi ņemot savu labāko draugu miegu. Tādas bija šīs brīvdienas man, a jums??

Jaunā 2010. gada sagaidīšana.

Tātad varianti jaunā gada sagaidīšanai nedēļu pirms bija ļoti daudz. Protams, kad pienāca 31. visi plāni bija izkūpējuši. Tāpēc devos svinēt kopā ar ģimeni. Tad nu tur kārtīgi pieēdos un izdejojos uz deju paklājiņa, kuru piesprauž pie datora un tad jālēkā pa bultiņām. Nemāku kārtīgi izstāstīt, bet gan jau sapratāt, ko es domāju. Pēc tam, kad uzzināju, ka brālēns dosies prom un svinēs kopā ar draugiem, nolēmu doties viņam līdzi. Tā nu mēs izgājām no dzīvokļa jau 10os vakarā un pavadījām ārā 2 ledaini aukstas stundas līdz salūtam pilsētas centrā. Nogarlaikojusies un atsalusi beidzot sagaidīju pusnakti. Biju sarunājusi, ka pēc pusnakts iešu svinēt pie Mārtiņa K., tāpēc norunājām satikties centrā. Protams, viņš neuzradās, gaidīju, gaidīju un tā arī nesagaidīju. Bet pa to laiku satiku Agri, veco klasesbiedru, patarkšķējām par visu un visiem un abi mēģinājām sazvanīt kādu - es Mārtiņu, viņš savus draugus, kuri bija kkur noklīduši. Protams, kā jau jūs visi zināt, pēc 00:00 kādu pusstundu ir neiespējami kādu sazvanīt, jo visi sakaru centri ir uzkārušies. Kārtējo reizi mēģinādama sazvanīt M.K., beidzot dabūju savienojumu, bet protams, ka tieši tajā brīdī zvanīja mana māsa, lai apsveiktu mani ar jaunā 2010. gada iestāšanos. Pēc tam, kad viņa bija mani apsveikusi māsas telefons tika nodots citiem cilvēkiem. Gara saruna, apsveikumi, kliedzieni - ko tu teici?, es tevi nedzirdu!, pasaki vēlreiz!, es nesapratu!, ko?? - nu kkā tā. Beidzot beigusi sarunu, pamanu, ka pienākusi īsziņa - mēs jau ejam mājās. Forši, tātad Mārtiņš jau ir prom. Tad nu atvadījos no Agra un, lai beidzot sasildītos, ātrā tempā skrēju uz māju pusi. Beidzot tiku līdz Mārtiņam, atsalusi kā nekā kādas 2h un 40 min biju ārā. Rokas tik stīvas, ka pat glāzi rokā nevarēju noturēt. Bet pēc krūzes ar karstu tēju beidzot sāku atsilt. Tālāk sekoja aklās vistiņas ar 19gadīgiem jauniešiem, mēmais šovs, kurā nekādīgi nespēju parādīt Rātnu izvirtuli, kā arī Kings, kurš tika spēlēts līdz kādiem 5, kad mūs - mani un vēl 3 puišus (bijām vienīgie izdzīvojušie jeb neguļošie) - aizdzina gulēt. Beigu beigās jaunais gads atnāca superīgā sabiedrībā. Katrā gadījumā man patika.