Robucītim 21!

Tā nu sanāca, ka ašas idejas dēļ devos svinēt manam Robucītim dzimšansdienu!

Un ieguvu daudz pozitīvu stundu, pateicoties Sabīnei, Laurai, Tomam, pašam jubilāram, Rabo un Dāvim.

Man patika tā virvju lieta, kad varēs izmēģināšu pati, vismaz Robis solījās, pirtī iešana jeb neiešana, kā arī dungošanas spēle. To nevar izstāstīt, jo pašam ir jābūt klāt, lai sajustu tās emocijas. Un man tas bija tieši laikā.

Robi, tava 22. dzimšanas diena nevar pasteigties??? :D

Visby

Like I wrote on facebook - I like Visby and guys who are living there! :) 6 brīnišķīgas dienas, tad nu sīkāk par katru no tām. Svētdiena, 12. septembris No rīta tika pabeigta mantu kārtošana, tad ap vieniem ieradās Terēze ar savām pekalēm un mēs tālāk devāmies līdz skoliņai, kur atvadoties no vecākiem, kāpām iekšā busiņā, kurš nogādāja mūs Rīgas lidostā. Izrādījās, ka mūsu - mana un Teres - somas sver tikai 12 kg, salīdzinoši ar puišu 16 kg, laikam bijām paņēmušas maz mantu. Ierastās procedūras ar siksnu noņemšanu, kā arī citu metālu izlasīšanu no kabatām, kas noveda līdz lidmašīnas gaidīšanai un vafelīšu un tostermaižu ēšanai. Tātad kopā mēs bijām 10 skolēni( es, Tere, Ieva, Luīze, Dārta, Līga, Mārtiņš, Mārtiņš, Dāvis, Kristpas) + 2 skolotājas. Sākumā visi pa grupiņām, vēlāk jau aktīva ģimenes dzīve. Tad nu sēdāmies iekš savas mazās airBaltic lidmašīnītes un cēlāmies augšup. Šķiet, ka paspējām izspēlēt tikai dažas zoles partijas, kad pilots jau ziņoja par nolaišanos. Visbijas lidosta samērā maza, it īpaši smieklīgs bija somu konveijers. Mūs sagaidīja 3 zviedru čaļi un 2 skolotājas. Protams, latvieši kā kautrīga tauta turējās nomaļus. Mēs ar Terēzi lecām aši iekšā bumerā, kur pavadījām pāris smieklīgas minūtes, jo neviens cits mašīnās neiekāpa. Tā nu ar asarām acīs devāmies uz Sonny māju, kurā izrādījās, ka dzīvosim visi latvieši(skolēni) kopā. Līdz mājai jau bijām nomierinājušās. Tad atkal priekšā pārsteigums, mūsu ģimene bija gaidījusi 5 meitenes un 5 puišus, nevis 6 meitenes un 4 puišus. Čikāšanās rezultātā man bija jādodas gulēt citur, pēc dažām sekundēm man pateica, ka man būs jāguļ kopā ar kādu puisi. Nice. Bet mēs visu aši atrisinājām, kā rezultātā mēs ar Teri ieguvām milzīgu divguļamo gultu, kurā nebija iespējams vienai otru atrast, meiteņu istabiņā uz dīvāna pieteicās gulēt Kristaps un Mārtiņi dabūja šauru divguļamo gultu citā istabā.! :D Māja man patika, it īpaši lielā virtuve ar lielajiem pilnajiem pārtikas skapjiem. :D Tur arī tika noturēta pirmā salas sapulce, kā tv šovā Robinsoni, ja vēl tādus atceraties. Nenormāli smieklīgs vakars cik atceros, tika norīts vesels kukulis maizes, smiets par neko un visu, kā arī tapa vārdu salikums - stulbie cūkas latvieši - kas nākamās dienas tika lietots itin bieži. :D Ak, jā tika izdzerts liels daudzums tējas, kuru ūdeni man par brīnumu sildīja mikrenē.!?! Nu jā un tad devāmies gulēt savā milzīgajā gultā, piereizes saplēšot??? lampiņu.! Pirmdiena, 13.septembris Ceļamies ap 7 vai 8 laikam, jo skolā jābūt tikai 10.! Līdz skolai 1h brauciens ar autobusu, jo dzīvojam salas otrā pusē. Līdz pieturai savas 5 - 10 min ar kājiņam, labs rīta sākums. Nu jau sākam arī sarunāties ar savu čomiņu Sonny. Skolā satiekam arī pārējos zviedrus un igauņus. Nedaudz neizdevies icebreakers, tāpēc īpaši neiepazīstam parējos. Nedaudz iebraucu, ko šajās dienās darīsim, tam seko pusdienas ar zviedru galdu. Un kā man GARŠOJA tie marinētie gurķīši un desiņas ar sieru. ņammi. pēspusdienā it kā pa trim, bet beigās jau baros, devāmies aplūkot pašu Visbiju + bija jāatbild uz kkādiem jautājumiem, kurus es neredzēju un domāju, ka mūsu grupa arī uz tiem neatbildēja, jo Jens nebija ieinteresēts šajā jautājumā. :D Vēlāk devāmies uz savu mājiņu, kur atkal ēdām. Vakarā atkal salas sapulcīte virtuvē. Otrdiena, 14.septembris Šoreiz jau celšanās pirms sešiem. Atobusā visi palēnām atlūzt. Mūsu salu pamet pirmā dalībniece jeb ir pirmais izbalsotais. Šajā dienā devāmies ekskursijā pēc ūdensparaugiem un augiem. Pusdienās kā allaž icēlās rijīgie latvieši. :D labi labi nebija jau tik traki. Nokļuvuši atpakaļ skoliņā pētījām nitrātu un fosfātu daudzumu savāktajos ūdens paraugos, kā arī mēģinājām noskaidrot savākto augu nosaukumus 5 valodās - latviešu, igauņu, zviedru, latīņu un angļu. Darbietilpīgs process. Vakarā devāmies uz tuvējo klinti pavērot dabas skatus. Šķiet, ka šajā vakarā mēģinājām Sonny iemācīt zoli, bet tas bija pārāk sarežģīti, tāpēc viņš mums iemācīja prezidentus un nigērus.! :D Un atkal man tikai šķiet, ka šajā vakarā tika saplēsts vilku šķīvis, par kuru turpmākās dienas tika daudz runāts un apsmiets! :D Trešdiena, 15. septembris Ceļamies sešos, braucam uz skolu, kur satiekam savas grupas (pavisam tādas 4), mēs ar Terēzi, kā normāli domājošas meitenes uzreiz pieteicāmies pie zviedru čaļiem. Tad nu 3diena bija , lai izdomātu un pierakstītu jautājumus, kurus būs jāuzdod nākošajā dienā savās izpētes vietās kā ūdens attīrītavās, jūras sardzē, šķirošanas punktā un kkamā kas saistīts ar makšķerēšanu. :D Tā kā mūsu grupa bija īpaši "strādīga", tad jautājumi tapa aši un daudz, nu labi aši bija, bet vai 9 ir daudz? :D Pēc tam lielākā daļa latviešu ar Sonny devāmies ēst uz kādu citu vietu, kurā kā viņš teica ir daudz garšīgāk. Un tā arī bija. Daudz daudz daudz ēdiena un ļoti ļoti ļoti garšīga. Tālāk mūsu ceļš veda uz boulinga zāli, priekš manis pirmā reize, tāpēc biju sajūsmā. Ieguvu pat vienu straiku, kopumā iesācējas veiksmes dēļ uzvarēju meiteņu cīņā. :) Tālāk sekoja lielais šopings pa veikaliem ar Teri, pamatīgi izklaidējāmies, paguvām pat uzlaikot Hannas Montanas aksesuārus. Paveicām arī mums uzticēto uzdevumu, sapirkāmies visus produktus kūkas taisīšanai, jo Sonny ceturtdienā bija 18.dzimšanas diena, kurā nolēmām viņu nedaudz pārsteigt. Pēcpusdienas noslēgumā PICU vakars. Manas domas - izvēlēties picu jau ir grūti, bet ja ēdienkarte ir zviedriski tas visu padara 100x grūtāku. Mājās braucām ar zviedru skolotāju. nekad neaizmirsīšu cik brutāli viņa izturējās pret Ievas drošības jostu, kura negribēja sprādzēties. Tālāk sekoja interesants piedzīvojums ar kūkas taisīšanu: Pirmais noteikums - Sonny nedrīkst neko redzēt Otrkārt - kūka jāuztaisa ēdama. :D Mūsu plāns ar Sonny izvešanu no mājas neidzevās, jo viņam bija jāgatavojas braukšanas eksāmenam. tad nu darījām ko varējām un cik vien klusi un nemanāmi spējām. Viss sākās ar putukrējuma saputošanu, ko nācās veikt lejas vannasistabā. bet lai neko nedzirdētu, meitenes nolēma ieslēgt dušu, kā rezultātā Terēze palika nedaudz slapja, bet vismaz tika pagatavots putukrējums. Tālāk sekoja šokolādes kausēšana mikrenē. arī fun, jo daļa piedega. :D Tad vēl visa glazēšana un Līgas kritika, ka kūka ir šķība. + uz beigām izbeidzās šokolāde un nācās paņemt manu rūgto. :D bet kulminācija bija, kad Sonny nāca uz virtuvi, bet Tere metās viņam virsū, lai aizkavētu. Mēs pārējās tamēr dikti smējāmies, jo tas tiešām bija SMIEKLĪGI, jo viņa neko neteica, tikai kko murmulēja aiz šoka. :D Bet viss beidzās labi un kūka tika līdz galam pagatavota.! :) Ceturtdiena, 16. septembris. No rīta kopīgi nodziedājām "Daudz baltu dieniņu" un iedevām mūsu kūku. Bija forša sajūta. Kopā ar Robinu devāmies iekarot ūdens attīrītavas, kamēr Jens dabūja rokā mūsu grupas noklīdušo meiteni. Pateicoties Robinam tulkojumam par attīrītavu darbību man tas likās interesanti. Pateicoties šai dienai labāk iepazinām zviedru puišus. Nonākuši skolā visus iegūtos materiālus savadījām datorā, kā arī dalījāmies ar savu informāciju ar pārējām grupām. Tika veikta pēdējā apkopošana un atvadīšanās. Ar autobusu atkal devāmies mājās kopā ar Sonny, kurš bija nolicis tiesības. Visi pamanījāmies aizsnausties un palaist garām savu pieturu, bet viss tika aši atrisināts un mums pakaļ atbrauca mašīnas. Tad notika "lielā taisīšanās" Sonny 18. dzimšanas dienas svinībām. Kad beidzot atbrauca svinētāji, mēs meitenes palikām mājās, lai noskatītos filmu līdz beigām. Tāpēc vienas pašas devāmies uz ballītes vietu, kur? to mēs nezinājām. Tāpēc sanāca paviesoties viņa šķūnī, 2 svešu māju pagalmos, izstaigāties caur lapu kaudzēm, līdz atradām īsto vietu. Dabūjām pagaršot savu kūku. Lielos daudzumus nav ieteicama!!! Bet vismaz mūsu puišiem garšoja. Es agri devos mājās, jo nebija īstās sajūtas, un likos gulēt. Bet miegs kkā nenāca. Pēc stundas pārradās pārējie. Tā kā nespēju iemigt skaļo balsu dēļ ( Jena, Sonny un Robina), tad ar Teri devāmies dzert tēju uz virtuvi, skaļi runājām atriebjoties, spēlējām kārtis. Kad nu tas bija paveikts atgriezāmies istabiņā, kur turpinājām runāt par visādām tēmām līdz pat 5vai 6, kad mani beidzot uzvarēja miegs, kā rezultātā no rīta brokastīs netika saceptas pankūkas, ko bijām iedomājušās izdarīt. Piektdiena, 17.septembris No rīta mantu savākšana un atvadīšanās no mūsu mājas. Tapa arī kopīgi foto. :) Diena tika pavadīta pa pilsētu, veikaliem un playstation2 istabā.! :D Daudz patīkamu atmiņu atcerēšanās. Pēcpusdienā jau sēdāmies lidmašīnā un stundas laikā bijām Latvijā. Neaizmirstams piedzīvojams.! Superīgs kolektīvs (tieši latviešu)! Smieklu pilnas dienas! Un vēlme atgriezties.! Ko, lai vēl saka!??

11. septembris

Lai arī pirms pāris gadiem šajā datumā notika liela traģēdija, man šī diena pagāja burvīgi.

Pirmo reizi pēc slimnīcas apmeklējuma devos garākā pastaigā līdz Cēsu centram. Iepirku pēdējās klades un darba burtnīcas, kā arī kādus 1,5 kg konfekšu. ņammmii. Un tad devos paskatīties Cēsu skrējienu. Satiku savus klases čomiņus, skolas čomiņus, kluba čomiņus un vēl citus čomiņus. Ar vienu čomiņu īpaši labi parunājos, tagad varu mierīgi doties uz swe. Mājās pabeidzu pārdrukāt kladītēs nokavētās stundas un sakravāju lielāko daļu mantu ceļojumam. Pašlaik slinkoju un dzeru tējas un sīrupiņus, lai atbrīvotos no sava krekšķa. Tas laikam arī viss. 13:45 sāksies mans trips. tad nu čaviņas.

slimniece slimnīcā

Tātad viss sākās ar agro celšanos 1dienas rītā 5:30, kad pagulētas bija vien 5h. Ieradāmies uzņemšanas nodaļā 45 min par agru. Kamēr mamma kārtoja papīrus, slimnīcā ieradās mans ķirurgs, keponā un šūzos, paskatījās uz mani, pasmaidīja un uzmeta pīss. Uzreiz pamodos un smaidīju smaidu pa visu seju. Istabiņā bijām 3, jāpiebilst, ka manā nodaļā visi bija vecāki par 35, tāpēc jutos nedaudz neiederīgi, bet pateicoties manām istabiņas dāmām man bija 4 jautras dienas, lai arī abas bija krievietes. 2dien tiku arī uz operācijas galda, mans anesteziologs - Aigariņš - bija viens smieklīgs dakters, viņš man arī deva jaunu iesauku - Mazais. 5 sekundes un pirmo reizi dzīvē man iestājās bezfilma jeb pilnā narkoze paņēma mani savā varā. Pamošanās gan nebija tā patīkamākā. Turpmākās dienas pa gaiteņiem šļūkāju kā veca tante un daru to vēl joprojām, bet sāpes pamazām mani atstāj. Ar savu gultu izvizinājos cauri slimnīcai, dabūju šprices dibenā, caurulīti rokas vēnā... nu kaut kā tā. :D Un liels LIELS paldies maniem apciemotājiem, kā arī zvanītājiem un īsziņu sūtītājiem (īpaši Dioram), pārtikas gādātājiem, beigu beigās mājās dabūju vest veselu maisu ar ēdamo, lai arī pēdejā dienā visu laiku ēdu, lai mazāk jāved mājās. :D Un man ļoti patika mani ārsti.! Un dzīve slimnīcā nebija nemaz tik traka, kā iedomājos, ja vienīgi nebūtu to sāpju. Tagad esmu mājiņās un turpinu atveseļoties. Lai arī mans ārsts teica, ka skriet varu jau pēc nedēļas, šajā jautājumā viņam kkā neticu, tāpēc septembris man būs bezsporta mēnesis, oktobrī sākšu kustēties, bet novembrī jau esmu ieplānojusi sākt treniņus. 7dien dodos uz Sverige, kur turpināšu atpūsties, bet pēc tam beidzot sāksies arī mana skolas dzīve.

kartočkas

Klubu stafetes - ātrākās sacensības šajā gadā Latvijas čempionāts vidējā distancē - atlases sacensības = noraktas (kā visas šogad) Latvijas čempionāts stafetēs - sezonas noslēguma mačs - 1.etaps, 2.vieta, prieks un laime

lauķe

Sen nekas nav rakstīts. tad nu saņemiet. Nedēļu pirms skolas sākuma padzīvoju pie vecmammas un kā pieklājas bija viss - lauku gaiss, rakņāšanās pa puķu dobēm, ātrā skriešana uz āra toletēm pa tumsu, piena putraimu zupa, un ilgā gulēšana no rīta. mmm. pabijāma arī kapusvētkos, kas galu galā izvērtās par jautru vairāk jau rēcīgu pasākumu. :D Tālāk sekoja Klubu stafetes, pēc pašas vēlmēm biju ielikta 2. komandā. mazāk stresa, labāks skrējiens. Un tā arī bija. Ašākais starts šajā sezonā. Prieciņš. Ar Klāvu uzstādījāmo otro labāko rezultātu 4. etapiem. komanda kopvērtējumā ieņēma 9. vietu. Un vsp Meridiāns bija savos augstumos - veselas 4 komandas, visas bez diskiem un iekš divdesmitnieka. malači. tālāk sekoja saspringtas dienas, kad tapa meridiāna karodziņi. eva bija atbraukusi uz Cēsīm, un tad nu sanāca kārtīgi pieēsties.! :) Un protams pirmais septembris, ko aizvadīju kopā ar meridiānistiem. Arī jautrs pasākums. tagad esmu mājās no latvijas čempionāta. 1.diena neveiksmīga, kā visas atlases dienas šogad. Pamanījos iepērties purvā, kurā nevajadzēja līst, bet to jau varēsiet ieraudzīt, kad ievietošu šeit savas kartes, tātad pēc nedēļas. Secinājums vakarā - pirmajā dienā gatavojos stafetēm. Šā vai tā sanāca, ka bija jāskrien 1. etaps, ko esmu darījusi vienu reizi mūžā un tā pati bija briesmīga, jo nepatīk tie bari. tad nu startā ieņēmu aizmugures pozīciju un skrēju nopakaļ izvēlējos ne tos variantus ko citi. Bet skrējās labi, un finišēju kā otrā. Smaids pa visu seju. Tā arī esmu nobeigusi šo sezonu - ar smaidu un labu rezultātu. komanda ierindojās 5. vietā. Nice. 8) Tātad kartes dabūsiet pēc nedēļas, un sasniedzama arī būšu tikai tad, jo tagad nedēļu slimnīcas gūstā. čava.