slimniece slimnīcā

Tātad viss sākās ar agro celšanos 1dienas rītā 5:30, kad pagulētas bija vien 5h. Ieradāmies uzņemšanas nodaļā 45 min par agru. Kamēr mamma kārtoja papīrus, slimnīcā ieradās mans ķirurgs, keponā un šūzos, paskatījās uz mani, pasmaidīja un uzmeta pīss. Uzreiz pamodos un smaidīju smaidu pa visu seju. Istabiņā bijām 3, jāpiebilst, ka manā nodaļā visi bija vecāki par 35, tāpēc jutos nedaudz neiederīgi, bet pateicoties manām istabiņas dāmām man bija 4 jautras dienas, lai arī abas bija krievietes. 2dien tiku arī uz operācijas galda, mans anesteziologs - Aigariņš - bija viens smieklīgs dakters, viņš man arī deva jaunu iesauku - Mazais. 5 sekundes un pirmo reizi dzīvē man iestājās bezfilma jeb pilnā narkoze paņēma mani savā varā. Pamošanās gan nebija tā patīkamākā. Turpmākās dienas pa gaiteņiem šļūkāju kā veca tante un daru to vēl joprojām, bet sāpes pamazām mani atstāj. Ar savu gultu izvizinājos cauri slimnīcai, dabūju šprices dibenā, caurulīti rokas vēnā... nu kaut kā tā. :D Un liels LIELS paldies maniem apciemotājiem, kā arī zvanītājiem un īsziņu sūtītājiem (īpaši Dioram), pārtikas gādātājiem, beigu beigās mājās dabūju vest veselu maisu ar ēdamo, lai arī pēdejā dienā visu laiku ēdu, lai mazāk jāved mājās. :D Un man ļoti patika mani ārsti.! Un dzīve slimnīcā nebija nemaz tik traka, kā iedomājos, ja vienīgi nebūtu to sāpju. Tagad esmu mājiņās un turpinu atveseļoties. Lai arī mans ārsts teica, ka skriet varu jau pēc nedēļas, šajā jautājumā viņam kkā neticu, tāpēc septembris man būs bezsporta mēnesis, oktobrī sākšu kustēties, bet novembrī jau esmu ieplānojusi sākt treniņus. 7dien dodos uz Sverige, kur turpināšu atpūsties, bet pēc tam beidzot sāksies arī mana skolas dzīve.