svētdiena, 2010. gada 3. janvāris

Jaunā 2010. gada sagaidīšana.

Tātad varianti jaunā gada sagaidīšanai nedēļu pirms bija ļoti daudz. Protams, kad pienāca 31. visi plāni bija izkūpējuši. Tāpēc devos svinēt kopā ar ģimeni. Tad nu tur kārtīgi pieēdos un izdejojos uz deju paklājiņa, kuru piesprauž pie datora un tad jālēkā pa bultiņām. Nemāku kārtīgi izstāstīt, bet gan jau sapratāt, ko es domāju. Pēc tam, kad uzzināju, ka brālēns dosies prom un svinēs kopā ar draugiem, nolēmu doties viņam līdzi. Tā nu mēs izgājām no dzīvokļa jau 10os vakarā un pavadījām ārā 2 ledaini aukstas stundas līdz salūtam pilsētas centrā. Nogarlaikojusies un atsalusi beidzot sagaidīju pusnakti. Biju sarunājusi, ka pēc pusnakts iešu svinēt pie Mārtiņa K., tāpēc norunājām satikties centrā. Protams, viņš neuzradās, gaidīju, gaidīju un tā arī nesagaidīju. Bet pa to laiku satiku Agri, veco klasesbiedru, patarkšķējām par visu un visiem un abi mēģinājām sazvanīt kādu - es Mārtiņu, viņš savus draugus, kuri bija kkur noklīduši. Protams, kā jau jūs visi zināt, pēc 00:00 kādu pusstundu ir neiespējami kādu sazvanīt, jo visi sakaru centri ir uzkārušies. Kārtējo reizi mēģinādama sazvanīt M.K., beidzot dabūju savienojumu, bet protams, ka tieši tajā brīdī zvanīja mana māsa, lai apsveiktu mani ar jaunā 2010. gada iestāšanos. Pēc tam, kad viņa bija mani apsveikusi māsas telefons tika nodots citiem cilvēkiem. Gara saruna, apsveikumi, kliedzieni - ko tu teici?, es tevi nedzirdu!, pasaki vēlreiz!, es nesapratu!, ko?? - nu kkā tā. Beidzot beigusi sarunu, pamanu, ka pienākusi īsziņa - mēs jau ejam mājās. Forši, tātad Mārtiņš jau ir prom. Tad nu atvadījos no Agra un, lai beidzot sasildītos, ātrā tempā skrēju uz māju pusi. Beidzot tiku līdz Mārtiņam, atsalusi kā nekā kādas 2h un 40 min biju ārā. Rokas tik stīvas, ka pat glāzi rokā nevarēju noturēt. Bet pēc krūzes ar karstu tēju beidzot sāku atsilt. Tālāk sekoja aklās vistiņas ar 19gadīgiem jauniešiem, mēmais šovs, kurā nekādīgi nespēju parādīt Rātnu izvirtuli, kā arī Kings, kurš tika spēlēts līdz kādiem 5, kad mūs - mani un vēl 3 puišus (bijām vienīgie izdzīvojušie jeb neguļošie) - aizdzina gulēt. Beigu beigās jaunais gads atnāca superīgā sabiedrībā. Katrā gadījumā man patika.

Nav komentāru: