Madonas kauss 2010.

Laiks: 16.-17. janvāris Vieta: Madona, Smecersils 1.diena Auksta, bet saulaina. Jau braucot uz sacensībām paspēju atsaldēt savas kājas, bet pateicoties busa sildītājam viņas pirms starta tika atkausētas. Nedaudz paskraidīju, palēkāju un kāpu uz slēpēm. Slīdamība bija ļoti laba, vismaz pirms starta tā likās. Atskan signāls un dodos distancē. Ak, jā jāpiemin, ka pirmo reizi startēju S-18 grupā - sajutos nedaudz veca. Viss bija labi līdz 4.punktam, kad blondums izlauzās uz āru un un pārmāca loģiskumu. Tad nu sanāca uztaisīt "nelielu" kļūdiņu, bet pēc tam jau viss atkal bija normāli. Finišēju un ieguvu 3. vietu. Visas neveiksmes tika norakstītas uz to, ka tās bija tikai pirmās sacensības šajā ziemā un nekas labs tā pat nebija gaidāms. 2.diena Lai arī nebiju īpaši iespringusi uz rezultātu, liku lielas cerības tieši uz otro dienu. Tā pat, kā iepriekš, diena auksta, bet saulaina. Visas neveiksmes sākās jau ar to, ka pa ceļam uz Madonu mūs noķēra policists par ātruma pārsniegšanu, bet beigās tikām cauri tikai ar brīdinājumu. Atkal slēpes pie kājām, nūjas rokās un uz startu. Sākums vienkārši ideāls, bet tad atkal saprāts pazuda un sākās jautrība. Vispirms jau dabūju sļūkt uz dibena lejā pa snovborda trasi - ekstrēms pasākums. Rezultātā sāpošs un atsalis dibens. Pēc tam Ilze sajauca distances virzienu. Bet protams to viņa saprata tikai pēc tam, kad bija jau savākusi 3 punktus. Bet līdz tam arī nebija garlaicīgi. Sanāca braukt lejā pa stāvu šauru un krūmiem aizaugušu špūri. Tad nu sadūšojos un lidoju lejā - jāatzīst, ka vienīgi krūmu puduris un cieta kupena spēja mani apstādināt. Piezemējos ar seju uz leju, atsitu degunu un asinīm labpatika gāzties pa manu degunu ārā. Tā nu es tur tupēju un asiņoju, liku sniegu pie deguna un mēģināju to strūklu apstādināt. Tad nu piebrauca mans glābējs Imis un aizdeva savu salvetīti. Protams, neizpalika jautājums - vai tev viss kārtībā. Turpināju sēdēt un teicu, ka būs labi un lai viņš turpina slēpot. Beidzot piecēlos, notīriju seju ar sniegu, noņēmu slēpes un turpināju ceļu lejup no kalna ar kājām, atstājot aiz sevis pleķi ar asinīm. Tikusi lejā atkal pieliku slēpes un nolēmu turpināt distanci. Protams, pēc diviem punktiem man nāca atklāsme, ka esmu veikusi daļu distances nepareizajā virzienā, un, ka tur kur vēlos lejā, man patiesībā bija jābrauc augšā. Tas nebija patīkami, bet nu saņēmos un pabeidzu distanci, paņemot visus punktus pareizajā secībā. Rezultātā, ieliekta nūja un nedaudz uzpampis deguns. Man par brīnumu biju 4. vietā, bet kopvērtējumā 3. Tad nu sanāca gaidīt apbalvošanu, kura nesākās laikā, tāpēc pamatīgi atsalu. Mājupceļā jutos iztukšota, uznāca pamatīgs besis līdzi ņemot savu labāko draugu miegu. Tādas bija šīs brīvdienas man, a jums??