How I saw it!

     Jau kopš janvāra bija zināms datums, kad jāsēžas lidmašīnā un jālido uz Londonu pie Radziņa kunga. Prieka eiforija nezuda līdz pat izlidošanas dienai, lai gan pēdējo nedēļu vairāk domāju par darbu pabeigšanu un nodošanu, lai brīvdienās varu puslīdz normāli atpūsties.

     Tā kā iepriekšējo vakaru pavadīju grupas biedru sabiedrībā Āgenskalnā viesmīlīgajās Kristapa Blumfelda mājās, kur mums bija kebabu un tortillu vakars, tad uz lidostu varēju izbraukt pietiekami vēlu. Jau braucot tikai vēl uz lidostu vēderā bija jūtams patīkams satraukums un sejā plats smaids. Neliels stresiņš gan bija, jo bija pagājis kāds laiciņš, kopš pēdējo reizi biju lidojusi, pie tam viena - nekad. Bet atliek vienīgi novērot apkārt esošos cilvēkus un problēmu nebūs. Biļetes bija, somā neko aizdomīgu nemanīja un pati arī "nepīkstēju", atlika vienīgi sagaidīt iekāpšanas brīdi. Tā gaidot, pamanīju, ka uz Londonu kopā ceļošu ar Ivo Fominu, kā arī, ka cilvēki nav īpaši gudri, jo ja uz biļetēm ir norādītas sēdvietas, tad neredzu jēgu stāvēt un drūzmēties rindā, un pavadīt tādejādi vismaz 20 min. Lidmašīnā savukārt izmantoju puišu muskuļus somu novietošanā un izbaudīju savu vietu pie loga un saulaino dienu. Paceļoties atcerējos kā pirmo reizi lidojot ar māsu smējāmies, sajūtas tās pašas.

     Stanstedā nolaidos tik pat saulainos laikapstākļos. Bet, lai beidzot satiktu Kasparu nācās izstāvēt milzīgu rindu pie pasu kontroles. Bet bija vērts, jo mani sagaidīja izskatīgs čalis uzvalkā, ko gan meitene vēl vairāk var vēlēties. Pēc tam jau ceļš veda uz vietu, ko turpmākās dienas saucu par mājām. Kaspars beidza savu maiņu, aizdevāmies uz veikalu, pagatavoju pusdienvakariņas  un pilnīgā mierā čalojām par visu un visiem.

     Sagaidījām mājās pārējos Kaspara kolēģus (Vilnis, Jānis, Agris un Mairis) ar kuriem biju ieinteresēta iepazīties no dzirdētajiem stāstiem. Agris un Mairis mani iepazīstināja ar tuvējo Babaju, bet kad pienāca tumsa devāmies ar mašīnu apskatīt Londonu naktī. Redzējām gan Tower Bridge, Tower of London, Trafalgar skvēru, Big Ben,  London Eye, Piccadilly Circus, Buckingham Palace, Vestminsteras abatiju, Harrods veikalu, Green park u.c. Smieklīgi bija, kad kolēģa Jāņa sieva Sanita uzskatīja, ka sēžu pie stūres un ļoti labi braucu pa Londonu, jo mēs Eiropā esam pieraduši, ka šoferis sēž kreisajā pusē. Tā kā pēc Latvijas laika pulkstenis ir 2 stundas uz priekšu, pēdējos km pavadīju pusaizmigušā stāvoklī un Kasparam sakot, lai neguļu. :D Mājās iekritu gultā un atslēdzos tā, ka nebiju pat spējīga pakrākt.

     Otro dienu iesākām ar nelielu rīta skrējienu tuvējā parkā. Tur Londonā viss zied un jau ir noziedējis, zaļums tik patīkams un visu ziemu gaidīts.

     Un tā kā dzīvoju vēl pēc LV laika, tad jutos pamodusies un moža, un gatava darīt jebko. Bet pēc dušas un Kaspara gatavotām brokastīm, gaidot  biļešu apstiprinājumu, uznāca sagurums, tāpēc stundiņu nosnaudos. Pēc tam devāmies iekarot Londonas centru.

     Ar metro no Canada Water aizbraucām uz Westminster staciju un ar kājām garām Big Benam  un pāri tiltam devāmies uz London Eye.

     Izņēmām biļetes, noskatījāmies 3D filmiņu par panorāmas rata vēsturi, izstāvējām rindu, kas kustējās pārsteidzoši ātri, un tad jau paši lēnām cēlāmies augšā virs Londonas un Temzas.

     Skats, protams, iespaidīgs kā jau attīstītās pilsētas, vienīgi nezinātājam grūti saprast kur ko meklēt.

 

     Pēc tam devāmies atpakaļ pāri tiltam garām parlamenta ēkai un Big Benam, Vestminsteras abatijai.

    Apciemoju arī Mandelu un Čērčilu vietējā parciņā.

     Iepozēju pie slavenās angļu telefonbūdiņas un nonācu Trafalgar skvērā, kur ieinteresēti skatījāmies ielu mākslinieku priekšnesumus. Viens ātrs loks caur Nacionālo galeriju un tālāk uz Vaska muzeju.

     Pa ceļam gan vēl caur Piccadilly Circus un chinatown, ka arī pa Oxford street. Tā apskatot viskaut ko pa ceļam pagājām garām visām metro stacijām un beigās bijām līdz vaska muzejam aizgājuši kājām. Bija jau neliels sagurums jūtams. 

     Iegājuši Madam Tiso vaska figūru muzejā pirmais iespaids īsti nekāds, jā tur viņas ir - tur Breds Pits un Andželīna, tur Klūnijs un Orlando Blūms. Sākām arī uzvesties kā tūristi un uzņemt foto.

    Tālāk jau interesantāk - vilcieniņš, kas pastāsta par Londonas/Anglijas vēsturi, šausmu istaba, kurā es gāju pa priekšu un kliedzu, bet Kaspars aizmugurē smējās. Pēc multfilmu varoņu nodaļas arī 4D īsfilma kā supervaroņi pie karalienes pils cīnās ar slikto puisi, kas izjaucis balvu pasniegšanas ceremoniju. Dažādās nodarbes un interesantie, lieliskie muzeja darbinieki bija tas, kas padarīja šo Londonas izpētes objektu par visinteresantāko un aizraujošāko mums abiem, it īpaši Kasparam. Pabeiguši ekskursiju muzejā vienīgais, kas interesēja bija nokļūšana mājās, un jo ātrāk, jo labāk. Pa ceļam gan caur veikalu, jo bez ēšanas nevar iztikt. Vakariņās pēc māsas receptes rīsi ar gaļu un burkāniem un salāti. Tā kā nedaudz pārspīlēju ar daudzumu, mājās gatavotu ēdienu iecienītā fast food vietā paēda arī citi kolēģi. Pārējo vakara daļu gan pavadīju sēdus pozā, jo kājas atteicās darīt ko citu.

     Trešajā dienā bija ieplānots brauciens uz Vinsdoras pili.

     Pa ceļam uz vilciena staciju varēja manīt lielus cilvēku pūļus, kas bija sanākuši skatīties Londonas maratonu. Mēs gan no tā neko neredzējām. Laiks vienkārši mūs lutināja. Pirms devāmies iekšā mūros, iestiprinājāmies Kaspara iemīļotajā Maķītī. Apskatījām gan Elizabetes terašu dārzu, gan novērojām sardzes vīrus, kā arī lielo leļļu māju un karaļa un karalienes apartamentus. Aprakstīt nav vērts, jo tas viss ir jāredz pašam.

     Jāsaka, ka tā arhitektūra bija vienkārši izcila, un pa istabām pārvietojos ar pavērtu muti. Atpakaļ ceļā uz mājām apskatījām arī slaveno Kingrosas staciju un atradām arī peronu 9 un 3/4.

     Mājās sagaidījām Mairi un devāmies pēc kebabiem, jo Kaspars uzstāja, ka vismaz vienreiz īsts kebabs ir jānobauda. Bet viegli to visu lielo brīnumu apēst nebija. Un lai piespiestu Mairi iziet paskriet, biju gatava arī skriet neilgi pēc lielā kebaba apēšanas, jo neesmu jau mīkstā. Pie tam viņš pats uzprasījās arī uz otro apli. Šajā vakarā  tapa arī šokolādes kūka, kas itkā visiem garšoja.

     Ceturtās dienas rītā Kaspars brokastīs dabūja pankūkas. Jāsaka, ka tur piecelšanās problēmas nesagādāja, bet atbraucot mājās nekas nav mainījies, kā miegs nāk tā nāk. Lai gan ar Vilni bijām runājuši skriet rīta rosmi, viens no mums nespēja pamosties, tāpēc aizgāju skriet viena. Kamēr Kaspars kārtoja biznesu, devos iepirkties, kas beidzās neveiksmīgi manam skapim, bet veiksmīgi manam bankas kontam. Atlika vien paēst pusdienas un savākt mantas. Skumji, bet bija pienācis laiks atvadīties no Londonas un tur satiktajiem cilvēkiem. Atpakaļceļā garlaikojos, visu pēdējo stundu ik pēc minūtes skatījos pulkstenī vai drīz jau būsim galā. Bet lielākoties gremdējos lieliskajās atmiņās.

     Secinājumi no ceļojuma:angļi ir superjauki un pieklājīgi cilvēki; Londonā mājas un ēkas ir daudz pievilcīgākas nekā Latvijā; toties pilsēta ir salīdzinoši netīrāka un piedrazotāka; ikdienā man pietrūkst sabiedrības; Kasparam ir vienmēr taisnība un viņš ir labs psihologs; un vēlos atpakaļ.

     Vairāk bilžu būs pieejams vai nu facebook, vai draugiem.lv

Plāni

Jauns gads, kas nozīmē jauni plāni. Šogad gan tie būs stipri atšķirīgāki par iepriekšējajiem.
Runājot par sportu, ierasti bija pavadīt gandrīz katras brīvdienas skrienot pa mežiem, šogad tā laikam nebūs. Esmu nu jau tik veca, ka turpmākos 15 gadus startēšu vienā nemainīgā vecuma grupā, jo juniores gadi ir beigušies. Tas nozīmē, diemžēl, ka attiecīgi dalības maksa krietni būs lielāka nekā pierasts. Tomēr pamest šo sportu nav iespējams, vienīgi jāpiedomā pie sacensību izvēles.
Pagaidām manā blociņā ir ieraksts par dalību Jukolā-Venlā. Ceru vienīgi, ka šogad slimības no manis izvairīsies. Pa lielam noteikti šogad spiedīšu vairāk uz stafetēm, nevis individuālajiem startiem, jo komandas meitenes mums ir lieliskas, un stafetes tomēr ir interesantākas.
Doma ir šogad pievērsties netradicionālajiem sporta veidiem, ar piedzīvojumu sacensību piegaršu.
Mani jaukie, foršie grupas puiši ir gatavi piedalīties "Stipro skrējienā 2014", kas nozīmē, ka 4. maijā būšu ar dubļiem matos un iespējams dūņām mutē, bet vismaz ar prieku sejā (cerams). Būtībā atkāpšanās ceļa vairs nav, jo komanda "SuperEvilBlackNinjaTigerSparkSharkZ3000" ir pieteikta, atliek tikai sagatavot aksesuārus!
Vēl viens nozīmīgs datums manā plānā ir 11. aprīlis, kad došos apraudzīt Kasparu un Londonu, un ceru tur sagaidīt pavasari. Vēl tikai jāizdomā tūrisma maršruts.
Gan jau būsi arī citi plāni, bet pagaidām šie ir svarīgākie.

Thoughts

27. janvārī jutos priecīga, prātā šaudījās daudz un dažādas domas, šķita, ka ir nepieciešams kādam par to pastāstīt. Bet kuram? Un vai tiešām gribās? Jo kā reiz man kāds teicis, par tavu prieku citi skauž vai tas viņus neinteresē, bet par nelaimi priecājās. Tādi nu mēs latvieši laikam esam. Varbūt arī neizlēmības dēļ tas notiek šeit, manā elektroniskajā dienasgrāmatā, kurā ieraksti nu jau paradās ļoti reti, un kuru iespējams neviens vairs nelasa, jo nav jau ko.
Ir bijuši brīži, kad ir vēlme šeit kaut ko iemest, bet tad parasti uzrodās mans draugs slinkums un saka, ka gan jau vēlāk to arī var izdarīt, tā nu šis vēlāk nekad nepienāk.
Jaunā gada sākums nu jau pēdējos gados man visvairāk asociējās ar sesiju - mazo, ļauno briesmonīti, kuram par katru cenu jātiek garām. Šogad jau pieminētā drauga slinkuma dēļ šis process bija parasti pēdējā brīža darbs. Cerams visus savus "haļavas" krājums nebūšu iztērējusi savas neapdomības dēļ. Bet mazais briesmonīts ir pieveikts un trīs pēcsesijas brīvās dienas jau arī ir aiz muguras. Jāsaka, ka tā miera sajūta ir lieliska.
Tieši pēdējā diena pirms jaunā semestra bija 27. datums jeb mana vārda diena. Lielāko daļu dienas laiskojos pa māju, pie kamīna pufā, ik pa brīdim piemetot malku. Es parasti pie sevis domāju, ka svētki jau nekas tāds ļoti liels un īpašs nav, līdz pienāk īstā diena - jo patiesībā tās sajūtas, saņemot kaut vienu apsveikumu, ir brīnišķīgas, bet tad, kad tas notiek visas dienas garumā vienkārši neaprakstāmas, it īpaši, ja sveicieni ir negaidīti. Arī no rīta, kad saldi guli un māsa skaļi kliegdama iebrāžas istabā, lai novēlētu daudz laimes, ir patīkami. Ja ne tajā brīdī, tad vakarā noteikti.
Laikam jau lielākais paldies par šo dienu jāsaka maniem vecākiem, jo viņi taču izvēlējās manu vārdu. Un vārds kā ļaudis runā, nosaka tavu personību. Šeit nedaudz arī par manu vārdu:

Vārda Ilze nozīme un skaidrojums: Pirmais tips. Alkst miera, jo ir nelīdzsvarota. Var smaidīt un raudāt, nespēj izbēgt no vājuma mirkļiem. Neanalizē sevi, ļaujas impulsiem. Nelabojama egoiste.
Otrais tips. Aprēķina dāma, ar iztapīgu smaidu iekaro partneri, bet acīs viņai zvēro niknums, ja upuris slīd ārā no rokām. Godkāre un pašapziņas pakāpe var izaugt pat vairāku kilometru garumā.
Trešais tips. ģimenes sacementētāja, gudra, intelektuāla, māk gaidīt un necenšas ko mākslīgi uztiept. Ilzei ir ļoti plaša dvēsele.
Ceturtais tips. Maiga, sievišķīga, reizēm gan apmaldās aizraušanās labirintā, toties māk veidot savu likteni. Arī talanta klātbūtne krāšņo Šīs Ilzes variantu.

Palasot šos tipus varu saskatīt līdzību ar savu raksturu, bet patiesībā pašai par to ir grūti spriest, labāk cilvēka raksturu spēj novērtēt citi.
Iesācies ir arī jaunais semestris universitātē, kurš solās būt darbietilpīgs vai pat vēl vairāk. Toties slinkums samazināsies brīvprātīgi piespiedu kārtā, kas ir pozitīvi.
Dzīvosim un redzēsim, kas tālāk...